Mūsu imūnsistēma

Svarīgākās imūnsistēmas šūnas ir baltās asins šūnas (leikocīti). Tie rodas no cilmes šūnām kaulu smadzenēs un diferencējas iedzimtas un adaptīvās imūnsistēmas šūnās (piemēram, T un B limfocītos). Ķermeņa aizsardzības sistēmā ietilpst veseli orgāni, piemēram, zarnas vai liesa, un asinsvadu sistēmas, piemēram, limfa un asinsvadi.

Iedzimtā aizsardzības līnija sastāv no fizioloģiskiem šķēršļiem, piemēram, ādas, gļotādas elpceļos vai cilijām bronhos. Turklāt ir aizsardzības šūnas, piemēram, granulocīti, monocīti un dabiskās killer šūnas, kas nespecifiski uzbrūk iebrucējiem un slimām ķermeņa šūnām. Dažas no šīm šūnām var iznīcināt patogēnus tieši, tos uzņemot un sagremot. Tas vien parasti ir pietiekami efektīvs, lai atvairītu lielāko daļu infekciju.

​

Ja ar to nepietiek, tiek izsaukta specifiskā vai iegūtā imūnsistēma - tā dara visu pārējo. Tā ievēro citu stratēģiju nekā iedzimtā aizsardzības fronte un ir balstīta uz specifisku antigēnu atpazīšanu no T un B šūnām, kas rodas no limfocīti. Piemēram, antigēni ir specifiski proteīni uz baktēriju virsmas. B šūnas ražo antivielas, kuru mērķis ir antigēns, kas cirkulē asinīs un limfātiskajā šķidrumā. Pēc tam tie var tieši bloķēt patogēnus vai atzīmēt tos pret savācēju šūnām. No otras puses, T šūnas satur antigēnu saistošos receptorus tieši uz to virsmas. Ir vairāki to veidi. Piemēram, citotoksiskās T šūnas var nogalināt endogēnās šūnas, kas ir inficētas ar patogēnu. Dažas imūnās šūnas galu galā attīstās par atmiņas šūnām. Pēc inficēšanās tie paliek organismā. Imūnā atmiņa ir arī iemesls, kāpēc cilvēks kļūst imūns pret noteiktām slimībām.