sēklinieku vēzis

Sēklinieku karcinoma ir ļaundabīgs sēklinieku audzējs, kas galvenokārt skar jaunus vīriešus vecumā no 20 līdz 40 gadiem. Lielākais sēklinieku vēža riska faktors ir nenolaisti sēklinieki (maldescensus testis). Galvenais sēklinieku audzēja simptoms ir nesāpīgs lieluma palielināšanās. Sēklinieku ļaundabīgos audzējus klasificē atkarībā no audiem, no kuriem tie rodas. 95% deģenerēto šūnu ir dzimumšūnas. 5% atlikušo audzēju veidojas no saistaudiem un balstaudiem. Otrās grupas lielāko daļu veido Leidiga šūnu audzēji. Dzimumšūnu audzējus iedala seminomas un ne-seminomas.
Seminomām prognoze ir labāka nekā ne-seminomām. Seminomām ir mazāka metastāžu tendence (Wikipedia). Seminoma rodas no deģenerētām spermas prekursoru šūnām (spermatogonija). Tas veido 53% no visiem dzimumšūnu audzējiem. Vidējais vecums diagnozes noteikšanas brīdī ir 40 gadi ( www.netdoktor.de ). Termins "ne-seminoma" ietver visus citus dīgļu sēklinieku audzējus, kas rodas no dažādiem audu veidiem. Tie ietver: dzeltenuma maisiņa audzēju, horiokarcinomu, embrionālo karcinomu un teratomu vai teratokarcinomas ļaundabīgo formu. Nonseminomas veido aptuveni 47% no visiem dzimumšūnu audzējiem.
Vidējais diagnozes vecums ir 25 gadi. Visi dzimumšūnu audzēji rodas no kopēja prekursora. To sauc par sēklinieku intraepitēlija neoplāziju. Neoplazmas attīstās pirms dzimšanas no embriju dzimumšūnām (gonocītiem). Tie atrodas sēkliniekos, un vēlāk ir iespējama sēklinieku vēža attīstība. Seminomas ārstēšanai pēc orhiektomijas veikšanas vai, ja citos orgānos vēl nav bijušas limfmezglu metastāzes vai kolonizācijas, ir pieejamas šādas ārstēšanas iespējas:
1) Pagaidiet - un - skatieties - stratēģija: turpmākas terapijas nav, bet jūs gaidāt un redzat cieši. Ārstēšana šeit beidzas 80% pacientu. Tomēr aptuveni 20% jau ir mazākie ietekmētie limfmezgli vēdera aizmugurē. Šeit ir vērojama turpmāka izaugsme.
2) Seminomas profilaktiskā ārstēšana recidīva riska dēļ: Ja ir jāsamazina recidīva risks par 20%, var izmantot profilaktisko ārstēšanu ar staru un ķīmijterapiju.
2.a) Radiācija: starojumu veic gar vēdera aortu, jo šeit var tikt ietekmēti limfmezgli.
2b) Ķīmijterapija: to veic kā monoterapiju.
3) Tūlītēja seminomas ārstēšana: tas notiek, ja: - audzējs sēkliniekos ir lielāks par 4 cm. – Audzējs jau ir ieaudzis sēklinieku tīklā (Rete testis).
Ja jau ir limfmezglu metastāzes aizmugurējā vēdera dobumā, līdz 5 cm diametrā, tiek izmantota lielāka starojuma deva. Ja limfmezgli ir plašāki vai ja jau ir metastāzes citos orgānos, tiek veikta atbilstoša ķīmijterapija ( www.bonk-live.de ).
Ne-seminomas tipa sēklinieku vēža gadījumā pēc skartās sēklinieku ķirurģiskas noņemšanas var izmantot ķīmijterapiju vai uzraudzības stratēģiju. Staru terapiju neizmanto ne-seminomām, jo tās nav vai ir maz jutīgas pret starojumu. Kā papildu pasākums pēc sēklinieka izņemšanas ir pieejama limfmezglu noņemšana no vēdera aizmugures (tā sauktā retroperitoneālā limfadenektomija). Ja sēklinieku vēzis vēl ir agrīnā stadijā, ti, tas attiecas tikai uz sēkliniekiem, ir iespēja nogaidīt ar turpmāku terapiju (uzraudzības stratēģija arī nogaidīšanas vai uzraudzības stratēģija).

Tiek veikta rūpīga pārbaude. Ne-seminomas gadījumā ķīmijterapiju var izmantot profilaktiski agrīnā stadijā. Ja sēklinieku vēzis ir progresīvākā stadijā, kad limfmezglos jau ir izveidojušās metastāzes līdz 5 centimetriem, ir 2 iespējas:
1. Tiek izmantoti trīs ķīmijterapijas cikli un pēc tam visi atlikušie audzēji tiek ķirurģiski izņemti.
2. Vispirms tiek noņemti skartie limfmezgli un pēc tam, ja nepieciešams, tiek pievienota ķīmijterapija ( www.onmeda.de )

Gan seminomas, gan nicheminomas ārstēšanā viena sēklinieka izņemšana (semikastrācija) neietekmē seksualitāti un potenci, kā arī spēju radīt bērnus. Staru terapijas laikā, ko izmanto seminomas gadījumā, ir īslaicīgi kuņģa-zarnu trakta traucējumi, slikta dūša, apetītes zudums, vemšana, caureja, fizisks vājums, izsīkums, paaugstināta uzņēmība pret infekcijām, matu izkrišana un urīnpūšļa un ādas iekaisums. Šos simptomus var ārstēt ar medikamentiem, un tie izzudīs terapijas beigās ( www.krebsgesellschaft.de ).
Leidiga šūnu audzējs ir vissvarīgākais karcinomu pārstāvis, kas rodas no sēklinieku atbalsta un saistaudiem. Leidiga šūnas ražo testosteronu, tādējādi stimulējot spermas ražošanu, cita starpā, un veido trešdaļu audzēju, kas rodas no saistaudiem. Ļaundabīgs Leidigzela sēklinieku vēzis ir ārkārtīgi reti sastopams. Vēl viena trešdaļa saistaudu un balstaudu audzēju veido ļaundabīgās limfomas (limfas dziedzera vēzis). Pēdējā trešdaļa ietver sēklinieku vēža formas no citām sēklinieku šūnām un dažādu vēža veidu kolonizāciju organismā (metastāzes) ( www.netdoktor.de ).
Radikāla orhiektomija jāveic Leidiga šūnu karcinomas gadījumā, retroperitoneālā limfadenektomija palielinātiem retroperitoneālajiem limfmezgliem. Ķīmijterapija slikti reaģē uz metastātiskiem Leidiga šūnu audzējiem ( www.urologielehrbuch.de ).
Sēklinieku vēža ķīmijterapijas blakusparādības ietver arī normālus audus, kas salīdzinoši ātri atjaunojas. Tas galvenokārt ietekmē kuņģa un zarnu gļotādu, asinsrades sistēmu kaulu smadzenēs un matu sakņu šūnas.
Iespējamās blakusparādības ir slikta dūša, vemšana, caureja, matu izkrišana, paaugstināta uzņēmība pret infekcijām un anēmija. Atkarībā no terapijas veida un ilguma var rasties arī citas blakusparādības, piemēram, dzirdes pasliktināšanās, roku un kāju nejutīgums, garšas traucējumi, ādas izmaiņas un nieru un plaušu darbības traucējumi. Tā kā zāles ietekmē arī sēklinieku šūnas, kas ražo spermu, pastāv liela intermitējošas neauglības iespējamība. Tā kā nevar pilnībā izslēgt terapijas izraisīto ģenētiskā materiāla bojājumu, pacientiem pirmajos 2 gados pēc ārstēšanas ir jāatturas no pēcnācēju radīšanas ( www.krebsgesellschaft.de ).
Vēl viena ārstēšanas metode ir dendrītiskās šūnas. Terapija ar dendrītiskajām šūnām ir iespējama arī sēklinieku vēža gadījumā. Ir pieņemama gan monoterapija ar autologām dendritiskajām šūnām , gan kombinēta terapija ar ķīmijterapiju vai staru terapiju. Minēto terapiju blakusparādības samazinās un imūnsistēma tiek stiprināta.